Mūsu tālie senči lieliski orientējās visās šajās lietās, kuras mūsdienu zinātnieki tikai pamazām sāk apgūt. Viņi uzskatīja, ka veiksme nav tikai labvēlīgu apstākļu sakritība, bet gan viens no svarīgākajiem cilvēka mistiskajiem raksturojumiem.
Jēdziena “veiksme” sākotne ir darbības vārds “dot” (veikt, darīt) un tādējādi apzīmē vienu no visvērtīgākajām veltēm, ko dievi dāvājuši cilvēkiem.
Senajās teikās minēta ne tikai Labā, bet arī Sliktā veiksme. Kā tāla sendienu ticējumu atbalss līdz mūsdienām saglabājies labas veiksmes vēlējums, kas varētu būt pretstats sliktas veiksmes vēlējumam nedraugam.
Senie cilvēki modri vēroja savus ciltsbrāļus un vadoņus un redzēja, kuram no viņiem piemīt labā, bet kuram – sliktā veiksme.
Pirmajam māja vienmēr bija viesu pilna, jo ar labās veiksmes īpašnieku katrs gribēja būt draugos – ja ne parunāt, tad vismaz pieskarties. Tas saistīts ar senajiem ticējumiem, ka veiksme var pāriet no cilvēka uz cilvēku, turklāt tas nemazina tās īpašnieka personisko veiksmi.
Pilnīgi pretēja attieksme bija pret cilvēkiem, kam piemita sliktā veiksme. Tāla ceļa gājēji nežēloja dārgo laiku, lai apmestu līkumu šāda cilvēka mājai un laukiem.
Nereti arī tuvinieki un radi norobežojās no viņiem, bet karotāji pameta vienību, ja to komandēja cilvēks ar sliktu veiksmi.
Šā iemesla dēļ ļaudis dažkārt pat pameta savus mājokļus – lai nevajadzētu dzīvot līdzās kaimiņam, pret kuru dievi nav bijuši vēlīgi un apveltījuši viņu ar sliktu veiksmi.
To, vai cilvēkam piemīt labā veiksme, noteica pēc daudzām ārējām pazīmēm: pēc viņa materiālās un personiskās labklājības.
Atsevišķos gadījumos, piemēram, izraugoties jaunu valdnieku, tika izmantoti speciāli maģiski rituāli, pēc kuriem noteica izraudzītā pretendenta veiksmi.
Pilnīgi iespējams, ka mūsdienu racionāli domājošajam cilvēkam tas viss šķiet murgi un māņticība, tomēr nevajadzētu steigties ar secinājumiem.
Tālajiem senčiem piemita neparasta, mums neizprotama spēja sajust garīgās pasaules niecīgākās izmaiņas, smalko enerģētisko struktūru kustības un plūsmas.
Tātad viņu rituāli pamatojās uz nepieciešamību, nevis tukšu māņticību.
Cilvēks, kam piemīt zināma ekstrasensorā pieredze, spēj uztvert tā informatīvā lauka izmaiņas, kurā formējas nākotnes notikumi, un rīkoties atbilstīgi gaidāmajām izmaiņām.